Mums jādodas tālāk
Tāpat kā ikvienam cilvēkam, arī katrai pilsētai ir savs liktenis. Sava vieta Laikā un Telpā.
Jēkabpils ir dzimusi un gadsimtu gaitā veidojusies Daugavas krastā. No pašiem pirmsākumiem tās attīstība saistīta ar cilvēku izveicību un darbīgumu tirdzniecībā, rūpniecībā un kravu transportēšanā. Pilsētas iekšējo stabilitāti nodrošinājusi sapratne un cieņa starp dažādu ticību un tautību pārstāvjiem. Jau sendienās te labi sadzīvojuši krievi un poļi, vācieši un ebreji, sēļi, latgaļi un lietuvieši.
Strādātgriba un strādātprasme. Draudzīgums un viesmīlība. Tās ir garīgās vērtības, kas iznestas cauri smagiem pilsētas vēstures periodiem un nodotas no paaudzes uz paaudzi. Šis mantojums ir kļuvis par mūsu vēlmju un rīcības virzītājspēku. Tas izpaužas gan gādājot par kultūras tradīciju saglabāšanu, gan rūpējoties par uzņēmējdarbības attīstību un pilsētas ekonomisko uzplaukumu.
Darāmā patiešām ir daudz. Trešā atmoda, kas atnāca ar gavilēm, līdzi atnesa vēl nebijušas problēmas. Neviens cits tikai mēs paši varam tās atrisināt. Ar rūpīgu darbu, ar gudru saimniekošanu.
Nereti mums pietrūkst pacietības gaidīt, jo ātrāk gribas dzīvot, no padomju drupām atbrīvotā, reformu gaitā nesadalītā pilsētā, kurā vairs nav bezdarba radīto negāciju. Mums gribas aizsteigties garām savām iespējām un skatīt pilsētu ar jau pilnīgi sakārtotu infrastruktūru, sakoptiem vēstures objektiem, visiem pieejamu medicīnas aprūpi, ar saprātīgi izvietotām mācību iestādēm un daudzām filiālēm, kas pārstāv Latvijas galvenās augstskolas. Mums gribas uzcelt lieliskus atpūtas un izklaides centrus, kurus apmeklē smaidoši un apmierināti cilvēki, jo nevienu vairs nenomāktu izdzīvošanas smagās problēmas.
Tas viss nav tāls sapnis. Mēs pamazām- soli pa solim – ejam uz to. Mēs to sasniegsim, jo Jēkabpilī dzīvo sirsnīgi, atsaucīgi un ļoti darbīgi ļaudis, jo viņu dzīves pamatā ir ielikta mīlestība un atbildība. Par savu bērnu nākotni. Par to zemes stūrīti zem saules, kur aizrit viņa mūžs.
Leonīds Salcevičs,
Jēkabpils pilsētas
domes priekšsēdētājs.
Es tavā krastā, Daugava!
Kā vanaga spārni atplesti lidojumam, kā divas milzīgas koka lapas, dzīslu stiegrojuma cauraustas, abiem krastiem piekļāvusies Jēkabpils. Dubultpilsēta, kuru upes ūdeņu plašais klaids gan šķir un dala, gan vieno un cieši tur kopā. Tas neatdot Latgalei Krustpils pusi, tas neļauj saaugt ar Sēlijas plašumiem Jēkabpils krastam.
Un pilsēta- savdabe, tā īsti nepieder nevienam. Jo ir Daugavas izauklēta. Daugavai piederošā. Krustcelēs noliktā.
Pilsēta izaugusi vietā, kur šķīrējupes straume, atdūrusies gleznaino salu pudurī, sāk viļņoties un mētāties līkumu līkumos. Priekšā plaši žviru sanesumu sēkļi un plati akmens sliekšņi, kam jātiek pāri. Tā ir Daugavas vislielākā krāce, kas aizstiepjas četru kilometru garumā, un no senseniem laikiem skaitās upes braucēju lielākais bieds.
Iespējams, ka šis bīstamais ceļa posms bija iegansts, lai tālu zemju kuģotāji vispirms piestātu krastā un atvilktu elpu. Bet šejieniešiem šīs tikšanās reizes ar svešiniekiem atnesa apjausmu par dzīves apriti citur, deva zināšanas un māku veidot tirdzniecības sakarus. Izrakumi Asotes pilskalnā liecina, ka vēl ilgi pirms krustnešu iebrukuma Daugavas krastu ļaudis pratuši kausēt purva rūdu un kalt dzelzi. Zinājuši, kā apdedzināt māla traukus un veidot smalkas rotaslietas. Krustpils sieviešu greznā tautastērpa darināšana, gadsimtu gaitā papildināta un izkopta, ir sasniegusi mūsdienas, kā īsts etnogrāfijas brīnums.
Daugavas viļņu smagnējā laušanās pāri krāču labirintiem apstādinājusi un likusi izkāpt krastā ne tikai miermīlīgiem tirgotājiem. Itin bieži gan pa ūdens, gan parastiem ceļiem atnākuši svešas zemes bradātāji un cilvēku likteņu lauzēji. Vien upe zin`, cik daudz sāpju un vaidu tai skanējis pāri!
Taču ļaužu ciešanas nav spējuša ietekmēt saules ierasto gājumu, laika un ūdeņu plūdumu. Daugava turpina viļņoties, gadsimti zibēt, paaudzes mainīties un aizmirstības putekļi klāties...
Rakstniece Skaidrīte Gailīte.
Jēkabpils, liliju dzimtene,
Kā tu tā neapzinies –
Ka tevi pieminēs gadu simteņi,
Tad kā liliju dzimteni minēs!
..........................................
Šis karaļu zieds, šis kāzu zieds –
Kas pilsētai liks viņus zināt?
Ak, ieraugi, vēsture, un liec
Viņus ģerbonī apstiprināt!
Kas tevī vēl cits ir, Jēkabpils,
Cildenāks, gaišāks un cēlāks?
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Es aizsapņojos. Vakars gaiši zils,
Jūnija vakars vēlāks...
Imants Ziedonis
Koku vainagos atbalsis slēpjas
Kā Krustpils pilī sauc,
Tā Strūves parkā skan
Un atbalsojas Ādamsona salā.
No vecpilsētas prom
It visur pāri man
Steidz atbalsis un izklīst malu malās.
Tā par savu pilsētu saka jaunais dzejnieks jēkabpilietis Aivars Kalnietis.
Februāris Jēkabpilī
Viss
Izlietais ūdens
Noslīka
upē
Un naktī
Pārrāva dambi
Uz manu
Galvas
pilsētu.
Upe lēnām
Plūda uz
jūru
Un slēpa
Galus
ūdenī...
1998
Ronalds Briedis
(jēkabpilietis, mācās Kultūras akadēmijā, gatavo pirmo dzejoļu krājumu)
Cirvis.
Jēkabpils – Rīga-
ceļa cirtiens.
Rīga- Jēkabpils-
atceļa cirtiens.
Grāmatas, kartotēkas, raksti,
Zeme, usnes un kartupeļu garaiņi-
Nodarbošanās cirtiens.
Steidzīgi cilvēki, mašīnas, trokšņi,
Mierīgi plūstoša upe, vecais tilts,
Apsūnojuši koku stumbri-
Atrašanās cirtiens
Slepenas saknes iekšpasaules zemē,
Asfalts pār oficiālo ārpasaules lielceļu,
Degoša sirds un apledojuši vārdi-
Saskarsmes cirtiens.
Dzejas putna lidojums
Pāri laikiem un telpām
Un spārnu atsišanās
Pret ikdienas mānīgo stikla būri-
brīvības cirtiens.
Mana griba un Dieva griba-
„Tu esi nācis, lai darītu
Nevis to ko tu gribi! ”-
Liktens cirtiens
Kas ir šis cirvis,
Kas mani tā cērt?
Un vai drīz būšu
jau pušu?
Ligita Ābolniece. Jēkabpiliete. Dzejniece, publiciste un latviešu literatūras pētniece.
Jēkabpils
Ai, tālais ceļš uz Jēkabpili!
Caur Salasmuižu, Jēkabmiestu,
Caur mūsu nogrimušām pilīm,
Caur senču maizes šķēli griezto.
Te likteņi ir sagūluši
Gar abiem Daugavas krastiem.
Te mūžam dzīvs ir hercoglūsis
Un egles sauc pēc augstiem mastiem.
Te gars ir nesalauzts pēc kariem
Pēc ugunsgrēkiem, lieliem plūdiem.
Un pat no smilgām prasīt varam,
Kā savu gribu cietu rūdīt.
Zem ūdens stāsta vecās krāces,
Zem asfalta čukst akmens bruģis,
Ko tautai piedzīvot ir nācies,
Kad atgriezīsies baltais kuģis.
Es sniedzu roku ozolzaram,
Es gribu Jēkabpili stipru.
Ko nespēj likumi un vara,
To tauta spēj ar garu ņipru.
Dzejnieks un žurnālists Andris Grīnbergs
ir dzimis Kurzemē, uzrakstījis trīs dzejoļu
krājumus, iesakņojies Jēkabpilī un
jau 20 gadus šo pilsētu sauc par savu.
|