  
18. gs. parks, veidots pie Zasas upītes dzirnavu dīķu kaskādes kā ainavu parks. Uzmanīgam vērotājam garām nepaslīdēs Vilkaču koks, Velna akmens, svētavots un romantiski tiltiņi, bet noslēpumi atklāsies tikai zinoša vietējā gida pavadībā.
Parka teritorija izvietojusies abpus Zasas upītei pie dzirnavu dīķu kaskādes. Absolūtais augstums parka teritorijā svārstās no 109 līdz 119,6 m v.j.l. Parku sāka veidot reizē ar Heinriha fon Zasa (viņa vārdā nosaukts arī Zasulauks Rīgā) pils celtniecību. Kompozīcijā ievērotas 18.gs. ainavu parka romantiskā virziena iezīmes. Tas atgādina Gatčinas parku miniatūrā. Muižkungs lielu vērību pievērsa svešzemju kokiem – sudrabapsēm, balteglēm, sudrabvītoliem un valriekstkokiem. Parkā bijis daudz lapegļu, daudzas no tām, diemžēl, izsalušas. Te aug ciedri, melnā un Veimuta priede un sarkanie kārkli. No lakstaugiem konstatētas galvenokārt mitrumu mīlošās augu sugas – Sahalīnas sūrene, lielziedu pulkstenīte, zemā kapmirte, teleksija un citas. Lakstaugi stādīti lielās grupās parka kompozīciju centrā, apmalēs un pļaviņās. Upē zied baltā ūdensroze.
Pretī pilij, upes kreisajā krastā, izveidots uzkalniņš ar divkāršu liepu loku apkārt – Cukurkalniņš. Nostāsts vēsta, ka te barons bieži dzēris kafiju bez cukura, bet svētdienas rītos viņš mēdzis atpūsties lapenē un licis pasniegt ar cukuru saldinātu kafiju...
Vēlāk Zasa piederējusi baronam, Carskoje Selo pārvaldniekam Greigam, kurš pēc tautības bijis anglis un turējis savu muižu kā vienu no bagātākajām un krāšņākajām visā novadā.
Uz Dzirnupītes izveidota trīs dīķu sistēma. Dīķos ir piecas saliņas ar brīvām krastu līnijām, kas ir fons atsevišķām interesantām ainavām. Liela uzmanība pievērsta gaismas un ēnu sadalījumam dažādās dienas stundās un gadalaikos. Saliņu pretim pilsdrupām sauc par Mīlestības saliņu.
Blakus parkam kalniņā stāv 1750. gadā celtā baznīca, kas iekļauta Latvijas aizsargājamo pieminekļu sarakstā.
|