/Pēc A.Mikulāna/
Dignāja kā apdzīvota vieta pie Daugavas vēsturē minēta jau pirmatnējās kopienas laikā. Savu uzplaukumu tā sasniedza no 4. līdz 8. gadsimtiem. Vēlāk tā pakļauta Jersikas valdniekam (11. gadsimts). Garīgās dzīves sākuma laiks īsti nav nosakāms. Ir ziņas, ka Dignājas apkārtne bijusi Krustpils pils pārvaldīšanā, tad 14. un 15. gs. piederējusi Krustpils draudzei. Vēlāk tā tiek atdalīta no Krustpils. Sākas reformācijas, arī šai apvidū ienāk luterānisms.
Ar Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera 1567. gada 28. februāra rīkojumu Dignājā sāk celt baznīcu. Nav zināms gada skaitlis, kurā baznīca uzcelta, cik baznīcas ēku nomainījies garajos gados. Par baznīcas likteni 16.un 17.gs. nav nekādu ziņu.
1706. – 1721. gadā baznīca bijusi no koka ar koka torni. 1757. gadā tai bija kārniņu jumts, uz tā tornītis ar zvanu. Šajā vecajā baznīcā, kas atradās uz ziemeļiem no tagadējās, sienā bija iemūrēti divi kapakmeņi ar gadu skaitļiem 1575. un 1599. Tātad ir iespējams, ka jau ap 1570. gadu baznīca ir bijusi. Vecā Dievnama vietā vēl tagad aug zemas, kuplas liepas.
1811. gada 8. decembrī tika iesvētīta jaunā baznīca, kura pastāv vēl šodien, 1858.gada jūlijā to pēc pārbūves iesvētīja vēlreiz.
Pirmā Pasaules karā svētnīca tiek izpostīta. Daugavas mala kā ar uguns slotu aizslaucīta, tikai nodeguļi un pelni. Zemīte ar pozīciju grāvjiem izvandīta. Baznīca atjaunota 1922. gadā.
Kāda vecāka draudzes locekle Ieva Kalniņa atstāstīja sava vectēva Bērtuļa Andersona atmiņas. Viņš zinājis teikt, ka 1911. gadā vēl bijusi dzīva mazā koka baznīciņa ar salmu jumtu, bet cēluši jau jaunu. Lauzuši tuvumā esošo kaļķakmeni. Lielā grava baznīcas tuvumā nav dabas veidojums, bet gan radusies baznīcas celšanas laikā. Darbu veicēji – šķūtnieki no visa lielā Dignājas pagasta: no Slates, no Eglones upes krastiem, no Nīcgales, no tuvākas un tālākas apkārtnes. Celtniecības darbu vadīja meistars ar dēlu no Sāmu salas. Viņiem bija arī palīgs – svešzemnieks Kažs Vidnēris. Meisatara dēls ieskatījās latviešu meitenē Ilzē, kura nesusi viņiem no muižas pusdienas. Kādā tumšā rudens naktī jaunieši bija nozuduši, pazudusi bija arī laiva no Daugavas krasta.
Kad baznīcas celtn bija nobeigta, meistari posās atceļā uz mājām. Tomēr muižkungs negribēja viņus prom laist, jo esot pazaudējis vienu dzimtcilvēku – Ilzi. Vienam jāpaliek vietā. Labprātīgi palika meistara palīgs Kažs Vildnēris. Dignājā viņš daudz ko šejieniešiem iemācīja. Vildnēris lieliski prata gatavot dažādus ēdienus un klāt godu galdus. Kaža Vildnēra dzimta ir kupli sazarojusi un atvasītes dzīvo vēl šodien, nesdamas šādu pat uzvārdu.
Otrajā Pasaules karā baznīca cietusi maz. Pēc kara vairākkārt izdarīti nepieciešamie remonti. 1984./85.gadā tās ārpuse remontēta un krāsota, salabots tornis.
Baznīca celta no laukakmeņiem, sienas apmestas, krāsotas, sienu stūru kontūras un apmales no sarkanajiem ķieģeļiem. Baznīcas galvenā korpusa garums 25,5 m, platums 14 m, augstums 8 m, sakristejas garums 8, platums 10,4 m. sakristejā pie iekšējās sienas iemūrēts pēdējā sienās Dignājas muižnieces Annas Hahnoveres kapakmens ar gada skaitļiem (Dignājas muiža bankrotējusi un nonākusi valsts rokās). Šajā plāksnē ir arī ziņas par baznīcas sagraušanu Pirmā Pasaules kara laikā un tās atjaunošanu.
Altāra glezna ļoti vienkārša – uz dēļa pamata liels brūns krusts uz zila fona. Altāri grezno kokgriezumi. Līdz Pasaules karam altārī bija ievērojama mākslinieka glezna (mākslinieks diemžēl nav zināms), kura tika gleznota Rīgas Doma baznīcā. Tomēr tā tur netika pieņemta. Iemesls – Neticīgais Toms bija pielicis pirkstu Jēzus Kristus apģērbam. Dārgā glezna nonāca Dignājā, taču Pasaules karš to iznīcināja. Iznīcināja arī lepnās ērģeles ar daudzajām stabulēm. No muižas laikiem saglabājusies kristāla lustra – muižas dāvinājums baznīcai. Tā cietusi no vandālisma padomju varas gados. No tāliem gadiem saglabājies sudraba biķeris vīna pasniegšanai dievgaldniekiem un divas greznas vāzes. Baznīcas inventārā jāpiemin harmonijas un 22 soli ar atzveltnēm.
Pastorāts Dignājā pie Daugavas kapiem dibināts, pamatojoties uz hercoga pavēli (1567). Dignājieši to vienkārši sauca par Mācītājmuižu (tagad Sudrabkalns). Mācītājmuižai tika piesaistītas vairākas zemnieku saimniecības. Pasaules kara laikā visas ēkas no zemes noslaucītas un vairs tās tajā vietā netika atjaunotas. Vēlāk pastorāts tiek celts “Upmalītēs”, ko vēlāk pārdēvēja par “Sējējiem”. Pēc Otrā Pasaules kara padomju varas sākuma gados mācītājmāja “Sējējos” tiek nojaukta un aizvesta uz Aknīstei, tur uzcelta un kalpo citiem mērķiem.
Dignājas draudzi apkalpojuši daudzi mācītāji. Pirmais baznīcas vēsturē ierakstīta mācītāja Mihaela Helisa oder Kraus (1596. – 1602.) vārds. Daudzi uzvārdi ļoti zīmīgi, piemēram, Fridrihs Vilhelms Stenders (1809. – 1847.), Benjamiņš Sigfrīds Leopolds Mīlendorfs (1864. – 1888.), Konrads Kārlis Jūliuss Augusts Vāgners (1889. – 1892.), Kārlis Vilhelms Feierbends (1893. – 1912.).
Īpaši ievērojams un gaišā piemiņā paturams Kārlis Jūlius Veirihs (11814. – 1863.). Kas Sunākstei bija Vecais Stenders, tas Dignājai mācītājs Veirihs. Viņš rūpējās, lai arī dzimtcilvēks kļūtu izglītots. Pats mīlēja dziesmas un mūziku un mācīja savus ļaudis darīt to pašu. 1859. gadā iznāca viņa grāmatiņa un tika plaši lietota – “Dziesmu vainags, mīļiem latviešu jaunekļiem un bērniem vīts par jaunu prieku”. Veirihs, īstenais kora dibinātājs Dignājā, mācīja dziedāt dziesmas uz balsīm. Viņš bija tas, kas sagatavoja Dignājas kori Pirmajiem Dziesmu svētkiem. Apglabāts Daugavas kapsētā.
Dignājas draudze pēc teritorijas plašuma pieder pie lielākajām Latvijas draudzēm, aptver Dunavas, Dignājas, Slates un daļu Ābeļu pagasta teritorijas. Pirms Otrā Pasaules kara mācītājs N. Muižnieks ierosināja celt Slatē filiālbaznīcu. Šim nolūkam tika piešķirts zemes gabals, bija jau sagādāti pamata materiāli. Karš pārvilka svītru šim nodomam. Tagad šinī vietā uzcelts divstāvu dzīvojamais nams.
Laika gaitā daudz kas ir izmainījies. Nedarbojas baznīcas koris, bez kura dievnamu Latvijas laikā nevarēja iedomāties. Daudzie padomju varas gadi atsvešinājuši cilvēkus no baznīcas. To apmeklē mazs pulciņš dievlūdzēju. Tomēr draudzes kodols ir saglabājies. Un viņiem visiem lielu lielais paldies par rūpēm un ziedojumiem, kas tika veltīti baznīcas saglabāšanai. Mūsu draudzi tagad apkalpo mācītājs Pārpucis. Viņš sarūpējis, lai baznīcā degtu elektriskās spuldzītes.
Stalta un balta, un lepna vēl šodien stāv mūsu baznīca uz daudz cietušās Dignājas zemes, vēro mūs, mūsu labos un sliktos darbus, mūsu nespēku un nevarību, negausību un mantrausību, mūsu novada lejupslīdi, vēro to , cik maz mēs mīlam savu zemi, cik maz rūpējamies par garīgām vērtībām. Varbūt savu Tēvzemi, savu Latviju pārdosim lielajam brālim par sviestmaizi? Pārdosim? |