/Pēc J.Amata/
Par vienu no Viesītes silueta dominantēm ir kļuvusi luterāņu baznīcas torņa smaile. Šīs sakrālās celtnes autors ir arhitektūras doktors, profesors Pauls Kundziņš. (1888.-1983). Viņa celtajās ēkās izmantoti latviešu tautas koka arhitektūras elementi un būvniecības principi. Tām bija proporcionāli izsvaroti, mazliet smagnēji būvapjomi, ko sedza pastāvi jumti. Šādi veidots arī Viesītes luterāņu baznīcas būvapjoms. Ēka ir regulāra, tornis netradicionāli novietots celtnes sānos, arī interjers veidots lakoniski. Jaunajai Viesītes evaņģēliski luteriskajai baznīcai pamatakmeni ieguldīja 1937. gada 15. augustā. Pēc draudzes priekšlikuma jaunceļamo baznīcu nolēma saukt par Brīvības baznīcu, jo to cēla vietā, kur 1919.gada oktobrī viesītieši sakāva un padzina no pilsētas pievārtes bermontiešus. 1937. gada 6. decembrī nosvinēja spāru svētkus.
Jauncelto Viesītes luterāņu baznīcu atklāja 1939. gada 3. decembrī, gan ne gluži pabeigtu. Atklāšanā piedalījās arī projekta autors profesors P. Kundziņš.1939. gada 17. decembrī notika pirmais dievkalpojums ar dievgaldu un jaunā zvana iesvētīšanu. Uz zvana lasāmi vārdi: “Dievs, stiprini, stāvam droši par dzimto zemi, tautas brīvību!”.Viesītes luterāņu baznīca bija viena no pēdējām pēc arhitekta P. Kundziņa projekta celtajām ēkām. Pēc 2. Pasaules kara Viesītes baznīcas un draudzes dzīve panīka – saruka draudzes locekļu skaits, mainījās mācītāji, tomēr baznīca netika izdemolēta. Tautas atmoda ievadīja jaunu laikmetu baznīcas dzīvē. Jau 1988. gada 18. novembrī notika Latvijas valsts svētku dievkalpojums ar nelielu baznīcēnu pieplūdumu. |