Telpas, no kurām nevari iziet, kad to gribi. Nekādas iespējas izvēlēties, ko šobrīd darīt. Zāles… Daudz zāļu. Kādam nolūkam, neviens paskaidrot negrasās. Ja izdodas parunāties ar kādu, kas klausās, šodien ir veicies.
Tāda ikdiena daudziem šķistu elle. Bet ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte, un neviens neprasa, vai viņiem tā patīk. Lai situāciju mainītu, ar ES fondu atbalstu Latvijā sākusies deinstitucionalizācija (DI) – projekts, kas palīdzēs dzīvot ārpus iestādes sienām.
Biedē garīgi traucējumi
Zemgales plānošanas reģionā DI projekts ar nosaukumu „Atver sirdi Zemgalē” sācies jau pagājušajā gadā, kad, informējot par iecerēto, tā vadītāja Dace Strautkalne tikusies ar visu reģiona pašvaldību pārstāvjiem un aprūpes speciālistiem. Projekts uzņemts ar dalītām emocijām – arī bažām par to, ka DI, integrējot sabiedrībā cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, apdraud līdzcilvēku drošību. Kā uzskata Dace Strautkalne, lielākoties pretargumenti balstīti stereotipos, savukārt tie – informācijas trūkumā. „Vai zināt, cik Zemgales reģionā ir cilvēku ar garīgiem traucējumiem?” viņa jautā. „Vairāk nekā desmit tūkstoši, un no tiem vienīgi četri procenti atrodas iestādēs! Tātad – gribam to vai ne – viņi jau diendienā dzīvo mums cieši līdzās; mēs vienkārši viņus nepamanām. Projekta „Atver sirdi Zemgalē” rezultātā tikai 84 cilvēki ar viegliem garīgiem traucējumiem, ja paši to vēlēsies, pametīs iestādes sienas, turklāt katram no viņiem būs gadu ilgs sagatavošanas posms, pēc tam – atbalsts ikdienā.”
Diskusijas bijušas veiksmīgas un pirmais projekta solis ir sperts – 19. janvārī sadarbības līgumus parakstījušas teju visas Zemgales reģiona pašvaldības, izņemot Jaunjelgavu. Var sākties nākamais posms – noskaidrot, kas nepieciešams katram no minētajiem cilvēkiem. Tas nozīmē apjomīgu darbu – speciālisti dosies uz valsts aprūpes centriem, lai ikvienam, kas tur mitinās, izstrādātu individuālu aprūpes plānu. Tādi tiks radīti arī cilvēkiem, kas neatrodas iestādēs, bet riskē tur nokļūt atbalsta trūkuma dēļ. Savukārt gada beigās, kad būs noskaidrotas reālās vajadzības, pašvaldībās veidos jaunus pakalpojumus, uzlabos jau esošos vai pirks tos no kaimiņu reģioniem. Aprūpe mājās vai dienas centros, specializētas darbnīcas, grupu dzīvokļi, dažādu speciālistu konsultācijas, sociālo mentoru atbalsts, nodarbības… Tās ir tikai dažas no plānotajām norisēm – tik būtiskas cilvēkiem, kuru pasaule šobrīd nesniedzas tālāk par četrām sienām.
Svarīgs katrs gads
Dzīve uzlabosies arī ģimenēm, kas aprūpē bērnus ar invaliditāti. Zemgales reģionā vien 375 bērni ar traucējumiem saņems rehabilitācijas, sociālās aprūpes un tā saucamā atelpas brīža pakalpojumu – iespēju bērnu uzticēt speciālistiem, tikmēr pašiem vecākiem atgūstot spēkus. Ja izsniegts VDEĀK atzinums par īpašu kopšanu, atelpas brīža pakalpojums pieejams jau tagad. „Nereti vecāki sevi emocionāli sadedzina, rūpējoties tikai par bērnu,” saka Dace Strautkalne. „Projekta ietvaros arī viņi varēs saņemt veselības aprūpes vai psihologa palīdzību, un tas nozīmē, ka ģimenes kļūs stiprākas un stabilākas. Bezmaksas pakalpojumi jūtami atvieglos dzīvi – vismaz uz projekta laiku līdz 2022. gada beigām, bet arī tas ir daudz, jo bērna attīstībā ikviens gads ir svarīgs un neatgūstams.”
Ilgas pēc mājām
Dace Strautkalne ir pārliecināta, ka projekta rezultātā būtiski pieaugs arī audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju skaits. Kad DI tika īstenota Bulgārijā, bērnu daudzums institūcijās saruka uz pusi, un astoņas aprūpes iestādes tika slēgtas. „Viens no DI projekta uzdevumiem – mainīt sabiedrības attieksmi pret bērniem, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē, kā arī motivēt tās ģimenes, kas vēl šaubās – adoptēt vai arī ne,” saka Dace Strautkalne. „Stereotipu netrūkst – slikti gēni, iedzimti uzvedības traucējumi… Tomēr, kad radi savu bērniņu, vai tev kāds izsniedz drošības garantu? Mēs tāpat nezinām, vai viņš piedzims vesels, kāds būs viņa raksturs vai inteliģences koeficients. „Jā, bet vismaz savs…” saka cilvēki. Kad adoptē, nav divu domu – viņš kļūst par tavējo, un tu esi piepildījis gan savu, gan pamestā bērniņa sapni.”
Šķiet, nebūs pārspīlēti teikt, ka DI projekts īstenos daudzus sapņus. Arī pārdrošākos, kurus citi sauktu vienkārši – par normālu ikdienu.